Sultāns Šahriārs ar nožēlu paskatījās uz Šeherezādi: “Tu iežēlināji manu sirdi ar savām 1001 pasakām. Vai tad Tev vairāk nav nevienas?” Šeherezādei sirds iepukstējās straujāk. “Ir, mans kungs! Bet tās ir par kādu citu zemi un citu tautu,” viņa izdvesa. “O, mana mīļā!” isaucās sultāns, “Tas varētu būt vēl interesantāk!”. Šeherezāde padomāja un teica: “Tad klausies, mans kungs un pavēlnieks!”
Sen senos laikos aiz trejdeviņām jūrām, aiz trejdeviņiem kalniem ziemeļos pie Gaišās jūras bija neliela valstiņa, kuru sauca Labija. Un dzīvoja tur miermīlīga tauta labieši. Viņai kaimiņos bija draudzīgas valstis Litija un Estija. Bija arī Riebija un Baltriebija. Tā Riebija kādreiz bija Labijai sariebusi un tādēļ attiecības laiku pa laikam bija diezgan saspīlētas, bet brīžiem pat diezgan ciešamas. Daudzi uzskatīja, ka Riebija nemaz tik riebīga nebija, vienkārši tā prata aizstāvēt savas intereses, bieži vien arī uz citu rēķina. Bet tā jau tie lielie mēdz darīt.
Labijai tomēr kaut kā neveicās. Pārdesmit gadu laikā kopš neatkarības iegūšanas visas valdības bija pratušas tautu prasmīgi mānīt. Lielie cīnītāji sagrābās sev visādus labumus, atņemot tos mazajiem cīnītājiem, iestāstot viņiem, ka citādi viņi nevarēs labi cīnīties, ja viņiem nebūs lepnas pilis, ja viņi nevarēs atpūsties ārzemju kurortos, ja nevarēs braukt lepnākajās mašīnās utt. Mazie cīnītāji viņiem naivi ticēja un strādāja vaigu sviedros un baroja lielos cīnītājus. Bet, kad lielie cīnītāji bija visu aprijuši, iestājās krīze, un lielo cīnītāju vidū sākās nesaskaņas, kurš no viņiem lielāks cīnītājs un kurš vairāk tautai nozadzis. Lielie cīnītāji mazajiem visu laiku iestāstīja, ka lielie drīkst zagt un mānīties, jo tā esot pieņemts visā pasaulē. Tauta cieta. Bet, kad lielie cīnītāji valsts kasi bija iztukšojuši, viņi ķērās pie valsts un tautas mantas izandelēšanas, robežas bija vaļā, un drīz vien labiešiem vairs nekas nepiederēja. Bet lai viņi nebuntotos, tad sakārtoja tās lietas tā, ka visi labieši palika parādā lielajiem cīnītājiem un ārzemju naudas govju ganāmpulku īpašniekiem. Labiešu naudas govis un pat kazas bija iepriekš jau likvidētas, naivajai tautai iestāstot, ka tās nav vajadzīgas, jo ārzemēs tādu govju esot daudz un viņas barošot arī labiešus. Tā arī notika. Ārzemnieki atveda savas naudas govis, tās smukāk māva, spalva viņām bija spīdīgāka, un tās akurāti baroja labiešus, kuri savukārt norēķinājās ar burkāniem un lapsu ādām. Bet tad lielie cīnītāji pēc ārzemju govju turētāju “lūguma” atņēma mazajiem cīnītājiem dārziņus un plintes, un tie vairs nevarēja ne izaudzēt burkānus, ne nomedīt lapsas. Tagad nu ārzemju govju gani sāka kliegt, ka labiešus saliks cietumā, lai tik tie pamēģina buntoties. Labieši metās prom uz ārzemēm ko kājas nes. Bet tā jau arī bija izrēķināts, jo ārzemju ganiem un ganāmpulku īpašniekiem bija vajadzīgi prasmīgi vergi. Tāpēc arī uz ārzemēm aizmukušos labiešus baroja ar lielākiem burkāniem.”
“Tā nevar būt!”, iesaucās valdnieks Šahriārs, “tās tiešām ir pasakas! Es tādiem ministriem un lielajiem cīnītājiem jau sen būtu nocirtis rokas par zagšanu, bet lielākajiem nodevējiem pat galvas! Bet ārzemju govju gani vergotu manai tautai.” “O, visuvarenais valdniek! Klausies tālāk!”, atbildēja Šeherezāde.
Pasaka 2002. Pasaka par lielo Stūrnieci.
Labijā bija Iesmakas ministrija (IeM). Šai ministrijai jau no laika gala bija tāda iesmaka, ar kuru grūti bija tikt galā. Bet visi lielie cīnītāji cīnījās par šo ministra amatu, jo ministrijai vajadzības gadījumā bija iespēja sataisīt tādu smaku, ka jebkuram elpa aizrāvās. Bez tam ministrijas sastāvā bija Valsts pilotu departaments (VP), Draudu pilotu departaments (DP), Ugunsziņu un Gādības departaments (UGD) un citas ietekmīgi smakojošas iestādes. Un, kad valdības (ār)kārtējo reizi nomainījās, par Iesmakas ministri iecēla Minnu Stūrnieci, jo redziet viņa kaut ko saprotot no pilotiem, jo esot pāris reizes lidojusi ar lidmašīnu stjuartes lomā un viņai mājās skapī esot pat stjuartes forma saglabājusies. Un vispār viņa esot “krama vecene” (KV). Nu, vecene viņa nekāda nebija, vēl tīri friša dāma, bet toties solīja reorganizēt Iesmakas ministriju par Iesmaržas ministriju. Un uzvārds arī bija piemērots – Stūrniece, tātad prot stūrēt. Ļaunas mēles gan mēļoja, ka uzvārds esot radies no stāvēšanas aiz stūra, bet viņa tās noraidīja, jo aiz stūra esot stāvējusi gaidot, kad viņu nozīmēs par Iesmakas ministri, jo visu mūžu esot par to sapņojusi.”
Te Šeherezāde apturēja savu stāstu, jo logā iesārtojās saule, un apsolīja turpināt, kad saule atkal norietēs.
(turpinājums sekos)
Hehe am I honestly the first comment to your amazing article!