Kas ir galvenais iemesls, kas padara mūsu dzīvi ar katru mēnesi nepanesamāku, bet valdību spiež pieņemt arvien smagākus lēmumus? – Iemesls tam ir fakts, ka mēs – valsts ekonomika – nopelnām tikai trešo daļu no tā, ko esam pieraduši tērēt.

Nozares, kas nodrošina mūsu ienākumus ir ražošana un būvniecība, kā arī pakalpojumi, kas dod valūtas ieņēmumus (procentos no 2008. gada IKP):

1)      rūpniecība – 10.97%;

2)      lauksaimniecība, mežsaimniecība – 3,03%;

3)      zvejniecība – 0,09%;

4)      elektroenerģija, gāzes un ūdens apgāde – 2,82%;

5)      būvniecība – 8,91%;

6)      viesnīcas un restorāni – 1,65%;

7)      transports, glabāšana un sakari – 10,76%.

Sadaļa “Vairumtirdzniecība un mazumtirdzniecība; auto, moto, sadzīves priekšmetu un aparatūras remonts” aizņem 17,34% no Iekšzemes kopprodukta. Bet tirdzniecība nerada jaunu produktu; tā tikai pievieno ražojumam savu uzcenojumu, kas monopolizēto tirdzniecības tīklu ietekmē ir visai iespaidīgs. Piedevām, nospiedošu daļu starp precēm – ap 80% – sastāda imports, par kuru maksājam valūtā, kuras mums pašiem pietrūkst.

Finanšu starpniecība un operācijas ar nekustamo īpašumu, kas 2007. gadā kopumā sastādīja 24% no Iekšzemes kopprodukta, praktiski ir naudas pārlikšanas no vienas kabatas otrā,  paaugstinot kopējo cenu līmeni. Bet valsts pārvalde, izglītība, veselības aizsardzība, sociālie un komunālie pakalpojumi ir izdevumu pozīcijas, – tātad tās tikai tērē nopelnīto naudu.

Ir tāds rādītājs, kā Tekošais konts. Tas parāda, cik lielā mērā mēs dzīvojam par saviem līdzekļiem. Tas izvelk bilanci no tā, kas ir ticis eksportēts un importēts, kā arī no tā cik daudz pakalpojumu ir sniegti un saņemti par valūtu. Četru gadu laikā – no 2005. līdz 2008. gadam – tekošā konta deficīts kopumā veidoja 9 miljardus latu, jeb 2,25 miljardus latu gadā. 2007. gadā – “vistreknākajā” neatkarīgās Latvijas gadā – iztrūkums bilancē veidoja 82% no visa valsts eksporta tajā gadā. Valsts ārējo pakalpojumu (pamatā tranzīta) bilance nedaudz – vidēji par 465 miljoniem latu gadā (2005-2008) – samazināja kopējo deficītu. Ja nebūtu mums tranzīta nozares, deficīts būtu par šiem 465 miljoniem latu lielāks.

Vēl mums ir jāapzinās, ka šīs summas ir tikai izteiktas latu nominālā. Realitātē iztrūkums ir ārvalstu valūtā, un pēc eiro kursa – 0,7 LVL/EUR – mums katru gadu pietrūkst 3,21 miljards eiro.

Te nu rodas jautājums – kas sedza šos katru gadu pārtērētos vairāk kā trīs miljardus eiro?

Sākotnēji – līdz 1993. gadam – valstij nebija īpašu problēmu ar tekošo kontu, tāpēc ka mēs vēl dzīvojām no saviem līdzekļiem. Tāpēc izglītība un veselības aizsardzība vēl bija par brīvu, un nodokļus un komunālos maksājumus arī īpaši nejutām. To nodrošināja mūsu eksports, kas tolaik pārsniedza importu, rūpniecība, kas nebija vēl iznīcināta, milzīgā tirdzniecības flote, kas vēl nebija pārvērsta personīgajā kapitālā, kā arī naftas vads un tranzīts, kas piederēja valstij un nesa nozīmīgus valūtas ieņēmumus.

Līdz ar rūpniecības un eksporta zaudēšanu valūtas iztrūkumu valsts sāka kompensēt ar ieņēmumiem no īpašumu pārdošanas. Pārsvarā par metāllūžņu vērtību un zināmu “komisijas maksu”. Tā kā nodokļu avoti tādejādi vēl vairāk izsīka, valsts savu budžetu papildināja, palielinot nodokļu likmes un to skaitu.

90-os gados Latvija sāka piemērot kaut kur Rietumos noskatītu 4% īpašuma nodokļa likmi uz komercbūvēm, kas vērtīgākas par 25000 latu. Tas bija viens no iemesliem, kas padarīja ieguldījumus ražošanā bezjēdzīgus. Šī nodokļa četrkārtīga samazināšana un attiecināšana uz visiem nekustamajiem īpašumiem kalpoja par vienu no priekšnosacījumiem lielajam nekustamo īpašumu bumam. Ja būtisks nodokļa samazinājums attiektos tikai uz ražošanas objektiem, tad tas varētu dot stimulu mūsu rūpniecībai. Bet samazinājums attiecās uz visiem komercobjektiem, kas ļāva ienākt Latvijā Lietuvas Maxima tīklam un strauji attīstīties un monopolizēties mazumtirdzniecībai. Lētie eiro kredīti un praktiski beznodokļu darījumi ar zemi un ēkām bija galvenie dzinuļi ekonomikas “burbulim”. Tie ļāva piesātināt ekonomiku ar valūtu un aizmirst par katastrofisko tekošā konta bilanci. Iegūtie budžeta līdzekļi netika novirzīti ražošanas attīstībai, bet tikai stimulēja valsts un privāto tēriņu pieaugumu.

Mēs astoņpadsmit gados iznīcinājām savu tautsaimniecību tā, ka lielākā daļa tautas nemaz nepamanīja, kā “kopējo interešu vārdā” izzuda tās pastāvēšanas pamati. Neviens publiski par to nerunāja, vai arī – nevienam neļāva to darīt. Procesu “nesāpīgu” padarīja piesaistītie kredīti un ieņēmumi no valsts izpārdošanas, kā arī Rietumvalstu atbalsts reformām. Līdzīgi arī morfija injekcija ļauj slimniekam izjust labsajūtu laikā, kad tiek zaudēti tā dzīvībai nozīmīgie orgāni.

Neviena valsts nevar palikt ekonomiski un politiski neatkarīga, ja tās imports pastāvīgi pārsniedz eksportu, un ja nav citu ienākumu avotu, kas kompensē šo pārtēriņu. Latvijā, atņemot no eksporta un importa bilances reeksportētās preces, ievesto preču apjoms divkārt pārsniedza izvestā apjomu. Ja šādu deficītu nekompensē nerezidentiem (ārzemju uzņēmumiem un fiziskām personām) sniegtie pakalpojumi, tad tādas valsts pastāvēšanai ir atvēlēts īss laiks.

Patiesības mirklis nu ir pienācis: lielo izmaksu dēļ un samazinātā pieprasījuma iespaidā uzņēmumi vairs nevar atrast noietu savām precēm; pasaulē vairs nav tādas brīvās naudas, lai ieguldītu to nekustamajos īpašumos Latvijā par cenām, kas vairāk atbilst Londonai nekā jaunattīstības valstij; nopelnīt šeit praktiski vairs nav iespējams, un ekonomiskās izaugsmes perspektīvas šeit ir apraktas… , ja vien saglabājas esošie politiskie orientieri un ekonomiskais kurss.

Neatkāpjoties no uzņemtā kursa, vienīgais pārbaudītais ceļš šādā situācijā bija samazināt valsts budžeta tēriņus, palielināt nodokļus un aizņemties reālu naudu deficīta segšanai, ko valdība arī dara. Bet šis ceļš tikai tuvina valstiskā statusa nomaiņu.

Kāpēc mūsu nacionālā elite tā rīkojās? Kādas tai bija izvēles iespējas?

Pirmkārt, nacionālā elite ieguva varu uz neatkarības, Rietumu dievināšanas un pretpadomju un pretkrievu viļņa, kuram tauta tika noskaņota pēdējos piecus gadus līdz neatkarības pasludināšanai. Pieslēgt veselo saprātu un atbildības apziņu nebija iespējams. – Propagandas mašīna bija uzņēmusi apgriezienus, un tai tika sniegts vispusīgs Rietumu atbalsts. Tauta nezināja alternatīvas, vai vismaz precedentus, kas norādītu uz citu un labāku risinājumu. Vienīgie salīdzinājumi nāca no puses, kurai mūsu attīstības kursa izvēle bija dzīvības un nāves jautājums. Cilvēki, kas nepiekrita piedāvātajam attīstības vektoram, tika vienkārši atstumti no lēmumu pieņemšanas. Savukārt daļa vecās elites pielāgojās jaunajai ideoloģijai. Lai padarītu varu neatgriezeniski uzticīgu Rietumiem, tai tika izsniegti 100 miljoni dolāru G24 valstu sindicētā kredīta, neprasot atskaites par tā izlietojumu. Elitei tika uzdots denacionalizēt valsts īpašumus, un tai atļāva pārņemt savā kontrolē stratēģiskās nozares, pieverot acis uz darījumu leģitimitāti.

No otras puses, lai saglabātu un attīstītu tautsaimniecību apstākļos, kad līdzīgai ideoloģiskai un ekonomiskai iedarbībai tika pakļautas visas PSRS republikas, bija nepieciešams milzīgs gribasspēks, izturība un gudrība; spēks iet pretim viltus orientieru virzītajai tautai un uzvest to uz pareizā ceļa. Latviešu tauta nav bagāta ar tādiem cilvēkiem, tāpēc viss noritēja tā, kā tam bija jānotiek. Tiem, kas gatavotos attīstīt savu valsti, nedaloties ar pasaules varenajiem, kā to darīja Lukašenko Baltkrievijā, būtu jārēķinās ar ekonomisko un politisko blokādi no Rietumu puses un iespēju nonākt Hāgas starptautiskajā tribunālā ar Milošēvičam līdzīgu likteni.

Tādejādi pie varas nonākusī elite bija absolūti atkarīga no savu krusttēvu labvēlības gan pateicoties sava stāvokļa iegūšanas kriminālajam raksturam, gan pateicoties valsts politikas un tautsaimniecības arvien pieaugošajai atkarībai no savu maizes devēju iegribām un labvēlības.

Iedzīvotāju kontingents, kas dzīvoja Latvijā 1990. gadā, neatļautu varai realizēt šādu – valsti graujošu – politiku ilgāk kā līdz nākamajām vēlēšanām. Tāpēc nepieciešams bija atņemt “nelojālajai” iedzīvotāju daļai tiesības uz savu izvēli un iespējas ietekmēt varas lēmumus. Lai saglabātu un vairotu titulēto (lasi: latviešu) iedzīvotāju lojalitāti, tiem tika nodrošināts ievērojami lielāks tiesību apjoms. Realizējot nacionālo politiku, valsts arī parūpējās, lai latvieši vai nu nezinātu būtiskākos ierobežojumus krievu kopienai, vai arī būtu vienaldzīgi par šo līdzcilvēku likteni. Tas tika realizēts, padarot bijušo oficiālo valodu par otrās šķiras svešvalodu skolās un maksimāli izņemot to no apgrozības.

Ņemot vērā šodienas apstākļus un vēsturisko pieredzi, kādas ir alternatīvas mūsu attīstībai vai izdzīvošanai?

Mūsu ģeogrāfiskais stāvoklis nekad nav atstājis daudz izvēles iespēju. Tomēr vēl līdz 90-o gadu sākumam mums bija par vienu alternatīvu vairāk, – mēs teorētiski varējām palikt par neitrālu valsti. Šobrīd, ievērojot jaunos apstākļus, reāli ir atlikušas vairs tikai divas stabilas alternatīvas.

Pirmā jeb Rietumu alternatīva:

Mēs saglabājam esošo ārpolitisko vektoru: paliekam ES un NATO sastāvā; pildām tās starptautiskās saistības, kuras esam uzņēmušies; galvenajos jautājumos atbalstām savu sabiedroto politiku un realizējam viņu ieceres. Tā nodrošināšanai varu saglabā esošā nacionālā elite.

Sociāli-ekonomiskās perspektīvas:

Ievērojot milzīgās iedzīvotāju parādsaistības, Zviedru banku lobiji panāks to pārņemšanu valsts bilancē. Līdz ar to zudīs pēdējās ilūzijas par izlaušanos no parādu jūga un attīstību jebkad nākotnē. Kaut gan valsts arī tīros savus parādus nekad nespēs atdot. Aizdevējiem par to šaubas arī nav radušās.

Tā kā reālā sektora atjaunošana prasītu miljardu ieguldījumus un tas radītu nevajadzīgu konkurenci Eiropas tirgū, no vienas puses, un fakts, ka pastāvīga Latvijas valsts izdevumu segšana Rietumiem izmaksā pārāk dārgi, mums visticamāk tiks atļauts uzturēt tādu saimniecisko darbību, kas nelauzīs esošo biznesa vidi un ļaus mums minimālos apmēros nodrošināt valsts funkciju izpildi: uzturēt armiju;  nelielos apmēros arī policiju un minimālā apmērā nodrošināt sociālos pabalstus un pensijas. Izglītība bez maksas būs pieejama tikai pamatskolas līmenī un tikai vietās, kur tas būs ekonomiski lietderīgi. Ārsts – tikai par maksu. Radošajai inteliģencei tiks atvēlēta tā vieta, kas tai pienākas pēc “lielā uzdevuma” izpildes. Nopelnīt šajā sfērā vairs nevarēs – nebūs vairs to, kas to varētu apmaksāt.

Turpināsies iedzīvotāju emigrācija. Līdzekļu trūkuma dēļ nelielās un trūcīgās pašvaldības pievienosies lielākajām un stiprākajām, attiecīgi sašaurinot funkcijas un samazinot to apmēru. Vai arī likvidēsies.

Galu galā valstī paliks šaurs priviliģēto ļaužu slānis, kuram būs nodrošināti darbs un ieņēmumi, kā arī liels un beztiesiks trūcīgo ļaužu slānis, kas iespēju robežās centīsies pamest šo zemi. Policija un armija galvenokārt būs paredzēta, lai aizsargātu priviliģēto slāni no neapmierinātajām, trūcīgajām un, lielā mērā, noziedzības pārņemtajām tautas masām. Ja cīņai ar masu neapmierinātību pietrūks ar savējo policiju un armiju, talkā tiks piesaistīta Atlantisko partneru miera uzturētāji. Tautas nemieri lielā mērā tiks ierobežoti ar humanitārās palīdzības piegādēm.

Valsts centrālā vara nodrošinās vien administratīvās funkcijas. Stratēģiskā plānošana un valsts pārvalde atradīsies galveno kreditoru rokās.

Par otru un galveno lietvedības valodu kļūs angļu valoda. Ierobežojumi krievu valodas lietošanai tiks daļēji atcelti. Tiks atcelta latviešu valodas atestācija krieviem, kā arī likvidētas vairākas latviešu valodu un latviešu kultūru aizsargājošas iestādes to nelietderības dēļ. Lietderības aspekts tiks attiecināts uz visām iestādēm, kas tiks uzturētas no valsts budžeta, līdz ar to liela daļa bijušo ierēdņu būs spiesta pievienoties trūcīgo un neapmierināto ļaužu grupai.

Pirmās alternatīvas papildus varianti:

Jebkuras alternatīvas, kas ir novirzes no pamata, jeb galvenās, versijas, ir nestabilas, un tās jebkuros apstākļos pāries pie kādas no pamata alternatīvām. Rietumu alternatīvai ir iespējamas šādas nestabilās variācijas:

-          esošo varu nomaina pragmatiskāka un sociāli orientēta elite, kas vēlas atjaunot valsts konkurētspēju;

-          Latvija cenšas mīkstināt savu politiku attiecībā pret Krieviju un tās sabiedrotajiem.

Tās var būt arī jebkuras citas variācijas, kas saglabā esošo iekšējo un ārējo attīstības vektoru.

Jebkura novirze tiks atgriezta stabilajā pamata stāvoklī pateicoties tam, ka tā nonāks pretrunā ar politiskajām un ekonomiskajām interesēm Rietumos. Rietumu alternatīvā varai pašai nebūs resursu savu ieceru realizēšanai, tāpēc valsts attīstībā vai nu pāries pie otrās alternatīvas, vai arī ieņems Rietumu alternatīvas stabilo stāvokli.

Otrā jeb Krievijas alternatīva: atteikšanās no esošajiem politiskajiem orientieriem.

-          nevēlamies apmaksāt mums nevajadzīgos militāros izdevumus un pildīt Atlantiskās saistības; rezultāts – izstāšanās no NATO;

-          atsakāmies ievērot noteikumus, kuriem esam piekrituši iestājoties Eiropas Savienībā; vienīgā izeja – izstāšanās no ES;

-          atsakāmies pārņemt valsts bilancē sliktos hipotekāros kredītus un nosakām lielus nodokļus par neapdzīvotām vai neizmantotām telpām, tādejādi spiežot bankas ciest zaudējumus par savu kādreiz piekopto vieglprātīgo politiku;

-          Ņemot vērā valsts nespēju pildīt savas kredītsaistības, un atzīstot, ka šodienas ekonomiskais stāvoklis ir daudzu gadu Rietumu sistemātiskas politikas rezultāts, valsts nolemj atteikties no valsts ārējā parāda segšanas un uzdod Totalitārisma seku novērtēšanas komisijai aprēķināt zaudējumus, kurus radījušas kreditorvalstis, realizējot savu politiku attiecībā pret Latviju;

-          Valsts izsaka vēlmi atjaunot pilnvērtīgas saimnieciskās, kultūras, politiskās, izglītības un zinātnes attiecības ar Austrumu kaimiņu;

-          Valsts vēlas piesaistīt un iesaistīt Krieviju un Baltkrieviju valsts tautsaimniecības atjaunošanā;

-          Valsts drošības struktūras tiek izformētas un atdalītas no Atlantiskajām struktūrām;

-          Valsts uzsāk realizēt selektīvu iekšējā tirgus aizsardzību;

-          Valsts uzsāk mērķfinansēšanas kampaņu, kas orientēta uz vietējās ražošanas attīstību;

-          Valsts sāk piekopt valūtas politiku, kas apgrūtina importa preču realizēšanu Latvijā;

-          Valsts uzņēmumu iesaistīšanās nozarēs, kurās bizness ir monopolizēts vai pastāv karteļa vienošanās, piemēram, mazumtirdzniecības un apdrošināšanas tirgus; valsts iesaistās tirgus regulēšanā.

Jebkuras vienas augstāk minētās aktivitātes realizēšana automātiski izsauks milzu politisko un ekonomisko spiedienu visās frontēs šīs ieceres apslāpēšanai un nodomu izskaušanai. Vēl vairāk, pat pieļāvums, ka pastāv reāla iespēja realizēties kādai no šīm aktivitātēm, radīs nekavējošu rīcību šo draudu novēršanai.

Tāpēc mūsu zemes un tautas izvešana no dziļās bedres iespējama vienīgi pie diviem nosacījumiem:

1)      visi šeit dzimušie un daudzus gadus dzīvojošie cilvēki tiek pasludināti par vienlīdzīgiem tiesību un iespēju ziņā; tādejādi mēs atzīstam un pieņemam krievus un ar tiem saistītos cittautiešus par savu brāļu tautu un piedāvājam viņiem kopīgi atjaunot mūsu zemi un zaudētās vērtības;

2)      Latvija pārorientē savu attīstības vektoru uz Krieviju.

Jo lielāka būs sapratne starp tautām Latvijā, un jo lielāka būs Latvijas sasaiste ar Krieviju visās iespējamajās jomās, jo nesāpīgāk un straujāk notiks zemes un tautas atdzimšana.

Krievija ir vienīgā valsts pasaulē, kurai mūsu tautsaimniecība, zinātne un kultūra jebkurā attīstības līmenī nerada konkurenci, bet tās tikai papildina viena otru. Tāpēc kaimiņvalstij nebūs iebildumu pret mūsu tautsaimniecības atjaunošanu, ja vien tā nekalpos par barotni naidīgai politikai pret palīdzības sniedzēju.

Mūsu tautsaimniecības atjaunošanai līdz līmenim, kāds tas bija 1989. gadā, ir nepieciešami daudzi desmit miljradi eiro vai dolāru. Ir tikai viena valsts pasaulē, kas šādus līdzekļus ne tikai ir spējīga investēt, bet arī labprāt tos sniegtu, ja vien tie nodrošinātu ilgstošu draudzību un sadarbību starp valstīm un tautām. Šī valsts ir Krievija.

Mums ir jāsaprot, ka pat atrodoties smagā ekonomiskā situācijā Krievija atradīs nepieciešamos resursus, lai palīdzētu grūtībās nonākušai tautai, ja vien tai nebūs ļaunu nodomu attiecībā pret resursu devēju.

Ir jāņem vērā, ka mūsu produkti, tāpat kā jebkuras citas Krievijā ievestās preces, ja vien tie nav ražošanas pamatlīdzekļi, ierobežo kaimiņvalsts ražošanu, un negatīvi ietekmē viņu tautsaimniecību. Pie tam mūsu preces ir viena no simts alternatīvām, kuras Krievija iepērk savai apgādei. Tāpēc iespēja neierobežoti pārdot savas preces Krievijā, kā arī saņemt neviltotu palīdzību mūsu tautsaimniecības attīstīšanā ir atbilstoši jānovērtē.

Lūdzot un saņemot palīdzību no Krievijas, mēs vienlaicīgi saņemsim pilnu aizsardzību pret prasībām un pretenzijām, kuras pret mums vērsīs agrākie valsts politikas noteicēji.

Krievijas alternatīvas sociāli-ekonomiskās perspektīvas:

Preču plūsmai uz Krieviju nav ierobežojumu, tāpēc jebkura ražošana, ja tā vēl nav iznīcināta, var cerēt uz jaudu maksimizēšanu.

Valsts atceļ platību maksājumus, bet nodrošina valsts iepirkumu par fiksētām cenām galvenajiem lauksaimniecības produktiem, vienlaicīgi aizsargājot iekšējo tirgu. Praktiski, valsts organizē ārējās tirdzniecības monopolu pārtikas nozarē.

Tiek atjaunotas zaudētās tautsaimniecības nozares: cukura rūpniecība un zvejniecība.

Valstī tiek izvietotas ražotnes, kam tiek nodrošināts preču noiets, veicināta nodarbinātība un ieņēmumi valstij.

Krievija piešķir Latvijai daudzmiljardu kredītus tautsaimniecības atjaunošanai, iesakot perspektīvās un prioritārās nozares. Ieguldījumi tiek veikti, ievērojot mazāk attīstīto teritoriju attīstību.

Lielie celtniecības un preču pasūtījumu apjomi ienes valstī lielus nodokļu ieņēmumus un ļauj tai iegūt bezdeficīta budžetu un plānot valsts attīstību. Bezdarbs samazinās līdz minimākam līmenim. Tauta sāk atgūt perspektīvas dzīvošanai.

Tranzīta nozari pārņem valsts un piešķir Krievijai ļoti izdevīgus nosacījumus kravu transportēšanā. Īsā laikā tranzīta nozare atgriežas pie 80-o gadu jaudām.

Valsts pamazām atceļ akcīzes nodokli degvielai un pārorientē degvielas plūsmu no Krievijas un Baltkrievijas. Tiek nomainīta Latvenergo pārvalde un krietni samazinātas tās izmaksas. Uzņēmums tiek pārorientēts no peļņas gūšanas uz izmaksu un tarifu samazināšanu.

Uz izmaksu un tarifu samazināšanu tiek pārorientētas visas nozares, kur tas ir iespējams, laužot monopola stāvokli un karteļa vienošanās: telekomunikācijas, apdrošināšana, tirdzniecība.

Ievērojami samazinot energoresursu izmaksas, kā arī uz ražošanu attiecināmās izmaksas, Latvijā ražotie produkti ar vien labāk sāk konkurēt ar importa precēm. Šo procesu vēl būtiskāk stimulē lata apmaiņas kursa pazemināšana.

No aprites pamazām tiek izspiesti rantjē, kuri, pateicoties nodokļu un sociālajai politikai, vairs negūst pietiekamu peļņu no īpašumu izīrēšanas.

Tiek izdots likums, kas atbrīvo hipotēkas ņēmēju no parādsaistībām pret banku, ja iekīlātais nekustamais īpašums ir pārgājis bankas valdījumā.

Tiek atjaunotas slēgtās skolas un slimnīcas. Tiek atjaunota vecā veselības aizsardzības un izglītības sistēma. Krievu skolnieks skolā apgūst latviešu valodu un, vidusskolu beidzot, kārto tajā eksāmenu. Latviešu skolnieks skolā apgūst krievu valodu un, vidusskolu beidzot, kārto atbilstošu pārbaudījumu.

Skolēniem ir iespējas vienu gadu vidusskolas laikā mācīties blakus plūsmas klasēs, kā arī, ja ir vēlēšanās un valodas zināšanas to atļauj, iziet visu vidusskolu blakus plūsmā.

Krievija atver savu austskolu filiāles Latvijā un nodrošina piekļuvi savās mācību iestādēs Krievijā.

Latvijas iedzīvotājiem beidzot ir radušās iespējas apgūt zināšanas visaugstākajā līmenī un rast tām pielietojumu gan uzņēmumā, gan zinātnē.

Tiek atceltas pazemojošās prasības par latviešu valodas prasmi cittautiešiem atbilstoši noteiktajām kategorijām.

Valsts ierēdņiem tiek noteikta prasība prast krievu valodu vismaz sarunvalodas līmenī, lai varētu sniegt atbildes uz jautājumiem, kas saņemti krievu valodā.

Visticamāk, ka šāda vērtību maiņa izsauks ekonomiskās sankcijas pret Latviju. Sākumā. Ar to ir jāsamierinās, jo tā ir neizbēgama reakcija. Tomēr ekonomiski tas Latviju skars visai maz, jo galvenā preču plūsma būs pārorientēta uz Krieviju. Turklāt, jāņem vērā, ka lielā kaimiņvalsts ir lielākais energoresursu piegādātājs Eiropai un lielākais Eiropas preču noieta tirgus. Ja naftu un gāzi vēl var iepirkt citur, tad saražotās preces viņiem gan nebūs, kur likt. Tāpēc sankcijas pret Krieviju pārvērtīsies sodā pret pašiem Eiropiešiem, un tie vēlēsies atgriezties izejas situācijā.

Arī šajā – Krievijas – alternatīvā, – jo atturīgāka un biklāka būs mūsu attieksme pret mums blakus dzīvojošajām tautām un pret lielo kaimiņvalsti, jo nestabilāka būs situācija, un tā tieksies ieņemt vienu no stabilajām alternatīvām: Rietumu vai Krievu.

Gan Rietumu, gan Krievijas alternatīvās sociāli-ekonomiskā attīstība izpaudīsies daudz niansētāk. Ir jārēķinās ar tautas neapmierinātās daļas – pamatā priviliģētās elites – pretestību.

Šajā rakstā ir norādītas tikai atsevišķas aktivitātes un attīstības virzieni. Tomēr galvenais secinājums ir viens: pie Rietumu alternatīvas izdzīvošana šeit nav paredzēta ne krieviem, ne latviešiem. Savukārt Krievijas alternatīva ir vienīgā izeja no strupceļa un attīstības priekšnoteikums visām šeit dzīvojošajām tautām.

Lai kādas arī nebūtu šodienas Latvijas varas un tai pietuvināto analītiķu un politiķu runas un prognozes, un neatkarīgi no valdības darbības vai bezdarbības šajos apstākļos, ja latvieši dos priekšroku Pirmajai, jeb Rietumu, alternatīvai, nonākšana tās stabilajā stāvokli, kas aprakstīts šīs izvēles sociāli-ekonomiskajās perspektīvās, IR NENOVĒRŠAMA.